Rakstnieks Mākonis (Īstajā vārdā Jēkabs Kalniņš) dzimis 1879.gada 16.aprīlī Suntažu pagasta “Miemnešos” galdnieka ģimenē. Mācījies Suntažu pagastskolā, Viršņukalna draudzes skolā un Baltijas skolotāju seminārā Kuldīgā (1895-97). Strādājis Kandavas pareizticīgo draudzes skolā (1899-1900) un Kubaņas apgabala Zubova Balkas latviešu skolā (1901-04). 1904.gadā atgriezies Latvijā strādājis par skolotāju Ķēču pagastskolā. Piedalījies 1905.gada revolūcijā. No 1906.gada dzīvojis Liepājā (nelegāli, ar Oto Šēnfelda vārdu), kur bijis LSDSP Liepājas komitejas sekretārs. 1909.gadā notiesāts uz 15 gadiem, sodu izcietis Smoļenskas katorgas cietumā. Pēc 1917.gada Februāra revolūcijas atbrīvots, dzīvojis Jaroslavļā, vēlāk Omskas apg. Kalačinskas apriņķī. Balto armijai ienākot Kalačinskā, nošāvies (1918).
Mākoņa pirmā publikācija – stāsts „Sniega putenis” žurnālā „Austrums” 1897 (9.nr.).
Rakstījis reālpsiholoģiskas ievirzes stāstus un tēlojumus („Divas ubadzes”, „Grūtas dienas”, „Pa straumei” (visi 1901)), arī dzejoļus, kuros izteikta pastāvošās iekārtas kritika un pasaules revolucionārās pārveidošanas ideja. Latviešu kolonijas dzīve Krievijā tēlota stāstos „Kā rozes vīst…” (1903), „Uz leju” (1904), „Atamans” (1906), „Ērgļu Jānis” (1907) u.c.
Izdota „Izlase” (1957) un grāmata „Mana pārgalvīgā dzīves dziesma”(1973).
Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga : Latvijas enciklopēdija, 1992. 213.lpp.