R
akstnieks un skolotājs Jānis Purapuķe dzimis 1864.gada 5.martā Lindes, vēlākā Birzgales pagasta Muceniekos kalpa ģimenē (Otrā pasaules kara laikā mājas tiek sagrautas). Vēlāk ģimene pārceļas uz Lindes muižas māju Širmeļiem, kur vecāki ir muižas kalpi. Mācījies vietējā pagastskolā, 1879-83 Baltijas skolotāju seminārā Rīgā. Kādu laiku Jānis Purapuķe dzīvo arī pie sava vecākā brāļa Lietuvā. Strādājis par skolotāju Stukmaņos (Pļaviņās). 1884-1901 skolas pārzinis Skrīveros. Jānis Purapuķe ir devis pamatizglītību latviešu literatūras milzim Andrejam Upītim, kurš jaunības gados daudz ko darīja tāpat kā viņa skolotājs.
Pirmā publikācija – humoreska „Butlers” laikraksta „Mājas Viesis” pielikumā 1880 (26.nr.) Purapuķes daiļradē plaši pārstāvēta humoreska. Humors diezgan pasekls, piemērots mazprasīgu lasītāju gaumei. Purapuķe izdevis krājumu „Jocīgais kalendāru kalendārs jeb dzīves kalendārs” (1883), kurā izveidojis savdabīgu nedēļu raksturojumu un literāro daļu. Izdevis humoresku krājumus „Humoreskas un stāsti”, „Vecpuisis priekos un bēdās” (abi 1891), „Pasaules lāpītājs” (1892). Literāri vērtīgāki ir Purapuķes stāsti.
Nozīmīgākie – „Leišu svētbilžu griezējs” (1889) par zēnu Juzi, „Spieķis un divi suņi” (per.1900, grām. 1910).
Populārākais Jāņa Purapuķes darbs ir „Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes” (per.1898, grām. 1904), ko rakstnieks nosaucis par „stāstu iz Baltijas arāju dzīves”. Būtībā tas ir romāns, taču autora iedibinātās tradīcijas dēļ joprojām tiek dēvēts par stāstu. Purapuķe parādījis bezzemnieka grūto un nenodrošināto dzīvi, mūžsenās ilgas pēc patstāvības, ko var dot tikai sava zeme. Purapuķe neidealizē zemnieka darbu un dzīvi, bet rāda, ka darbs īstam zemes kopējam sniedz gandarījumu.
Latviešiem vārdi „savs kaktiņš, savs stūrītis zemes” ieguvuši vispārinātu nozīmi, tie simbolizē tautas vēsturi, kad zemniekiem gadsimtiem ilgi sava zeme bija ilūzija un nesasniegts sapnis. Ar mākslinieciski mazvērtīgiem prozas sacerējumiem Purapuķe vērsies pret Jauno strāvu un it īpaši sieviešu emancipāciju.
Mūža beigās dzīvojis savās mājās Aizkraukles pagasta „Igatos”.
Jānis Purapuķe miris 1902.gada 17.novembrī, apglabāts Skrīveru kapos.
Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga : Latvijas enciklopēdija, 1992. 257.-258.lpp.;
Antons, Leonīds. „Savam kaktiņam, savam stūrītim zemes” – 100. Ogres Vēstis, 1998, 1.okt., 7.-8.lpp.
Jānis Purapuķe OCB novadpētniecības datu bāzē
Jāņa Purapuķes darbi OCB elektroniskajā katalogā