Rakstnieks, dzejnieks, publicists Jānis Grots dzimis 1901.gada 9.februārī Ērgļu pagasta Silamuižā (tagad. Madlienas pag.), laukstrādnieku, — Jāņa un Marijas ģimenē. Tēvs — bijušais tautskolotājs, šajā laikā ir muižas māju rentnieks. Ģimene piedzīvoja parasto rentnieka likteni — viņiem bieži jāpārceļas no vienas mājas uz otru un Jāņa bērnība Ērgļos paiet “Spīliņos”, “Jaundalbos”, “Anduļēnos”, “Vecskrīveros” un “Lejaskalniņos”.
Ērgļu pagasta pareizticīgo Krievkalna skolā trīs klases Jānis pabeidza divās ziemās (1908—1910). No 1910. līdz 1914. gadam viņš mācījās Ērgļu draudzes skolā. Tajā laikā Grots aizrāvies ar Puškinu, Ļermontovu, Tolstoju, Ņekrasovu.
No 1914. līdz 1915. gadam Jānis Grots mācījās Jaunpils (Zaubes) pareizticīgo pamatskolā. Pirmos dzejoļus sarakstījis jau skolas laikā. 1915. gadā sākās Jāna Grota žurnālista gaitas. Viņa rakstus avīze “Jaunais Vārds” iespiež ar pseidonīmu J.Mežmalietis. 14 gadus vecā korespondenta pirmā publikācija liecina par zināmu orientēšanos sociālos jautājumos.
1920. gadā Jānis Grots eksternā ieguva vidējo izglītību Rīgā, vēlāk studēja Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un Tiesību zinātņu fakultātē. Grots piedalījās dzelzceļnieku streikā 1921. gadā, darbojās kreiso studentu organizācijās un vairakkārt tika apcietināts. Jānis Grots bija viens no žurnāla “Trauksme” dibinātājiem. No 1926. līdz 1934. gadam bija laikraksta „Sociāldemokrāts” literārās daļas vadītājs. 1927. gadā J.Grots pirmais latviski iztulkoja Jaroslava Hašeka “Drošsirdīgā kareivja Šveika piedzīvojumus”.
Pēc Otrā pasaules kara aktīvi iesaistījās padomju dzīves celtniecībā. No 1945. gada bija laikraksta “Literatūra un Māksla” literārais līdzstrādnieks, pēc 1948. gada nododas tikai rakstniecībai.
Pirmie Grota dzejoļu krājumi — “Pavasara ūdeņi” (1925), “Vējš no jūras” (1927), “Vakara mākoņi” (1930) — ir trauksmaini, nemierpilni, kas noliedz kapitālistisko īstenību, pauž ticību cilvēces nākotnei.
1936.gadā žurnāls „Atpūta” publicēja četras Grota vēstules dzejā – vēlākais nosaukums „Vēstules Solveigai” (1938). Jāņa Grota uzrakstītās vēstules tiek uzskatītas par vienu no skaistākajām dzejas vārsmām latviešu mīlas lirikā. 1936.gadā, veidojot dialogu dzejā, Elza Ķezbere publicē „Vēstules Pēram Gintam”, 1978.gadā – Ārija Elksne.
Dzejoļos pēc Otrā pasaules kara gadiem — “Rīta stunda” (1946), “Nākamība” (1948), “Augšanas prieks” (1951) un daudziem citiem — raksturīga tautu draudzības tematika un dzīves apliecinājums.
Par nopelniem latviešu padomju daiļliteratūras attīstībā Jānim Grotam piešķirta Latvijas PSR Nopelniem bagātā kultūras darbinieka nosaukums.
Jānis Grots miris 1968. gada 30. novembrī Rīgā, apbedīts Ērgļu kapos.
Latviešu rakstniecība biogrāfijās. – Rīga : Latvijas enciklopēdija, 1992. 121-122.lpp.;
Foto no Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas un Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja fonda – Jānis Grots. [1930. gadi], Rīga.
Jānis Grots OCB novadpētniecības datu bāzē
Jāņa Grota darbi OCB elektroniskajā katalogā