Aktieris, režisors Gunārs Cilinskis dzimis 1931.gada 23.maijā Rīgā. Beidzis Ogres mežsaimniecības tehnikumu (1950) kā mežizstrādes tehniķis-tehnologs, gadu nostrādājis Birzgalē. No 1948.gada decembra līdz 1949.gada martam strādājis Ogres bibliotēkā par bibliotēkas pārzini. Pēc LVK Teātra fakultātes beigšanas (1955) Drāmas teātra aktieris. Dabas dotās īpašības (staltais augums, sportiskais vingrums), rakstura mērķtiecība un strādātgriba pievērsusi režisoru uzmanību, uzticot nozīmīgas lomas: Oskars (V.Lāča „Zvejnieka dēls”, 1956), Viljams Herberts (M.Zīverta „Āksts”, 1957). Zināmu sapringumu un kautrību aktieris pārvarējis, atveidojot daudzveidīgas raksturlomas – no elegantiem dzīves baudītājiem līdz smieklīgiem neveiksminiekiem un ciniskiem neģēļiem: Artūrs de Varvils (A.Dimā „Kamēliju dāma”, 1957), Krūmings (A.Deglava „Rīga”, 1958) u.c. Raksturlomās atraisītais talants, vīrišķīgais šarms un enerģija, tēla iekšējās dzīves lakoniskais zīmīgums un psiholoģiskā ticamība izvirzījusi aktieri par galveno lomu atveidotāju – Sergejs Serjogins, Ļeoņidiks (A.Arbuzova „Esi sveicināta mīlestība”, 1960, „Mans nabaga Marats”, 1965), Aristidess Beltranss, saukts Kačo (A.Kusani „Centra uzbrucējs mirs rītausmā”, 1962), Kaspars Velnakauls (E.Līva „Velnakaula dvīņi”, 1967), Uldis (J.Raiņa „Pūt, vējiņi!”, 1968), Stenlijs Kovaļskis (T.Viljamsa „Ilgu tramvajs”, 1969), Pelegrīns (M.Friša „Santakrusa”, 1971) u.c. Pēc ilgāka pārtraukuma pēdējā loma Drāmas teātrī – Arbeņins (M.Ļermontova „Maskarāde”, 1985).
Kino debitējis 1958.gadā Jāņa lomā filmā „Svešiniece ciemā”. Sākumā galvenokārt izmantota aktiera pievilcīgā āriene un prasme piesātināt tēla ārējo mieru ar lielu, koncentrētu iekšējo spēku: Platais („Cielaviņas armija”, 1964), Drēziņš („Tobago maina kursu”, 1965), Kaspars („Mērnieku laiki”, 1968), Valters („Stari stiklā”, 1969), Skarbais („Uzbērums”, 1970), Dunavs („Kara ceļa mantinieki”, 1971). Kinoaktiera meistarība pilnīgojusies lomās ar dziļāku psiholoģisko raksturojumu, rīcības motivāciju un žanra konkrētību: Imants Vaivars („Kapteinis Nulle”, 1964), Žoržs („Noktirne”, 1966), Purvīts („”24-25” neatgriežas), Roberts („Ceļa zīmes”, abas 1968), Birkenbaums („Nāves ēnā”, 1971), Nagainis („Ceplis”, 1972), Kramerovs („Uzbrukums slepenpolicijai”, 1974), Hercogs („Melnā vēža spīlēs”), Olavs („Liktenim spītējot”, abas 1975), Maikls Goslins („Teātris”, 1978), Toms („Vilkatis Toms”, 1983), Antons Paipala („Fronte tēva pagalmā”, 1984; LPSR Valsts prēmija 1985), Brengulis („Vecā jūrnieku ligzda”, 1990).
Plašu popularitāti ieguvis ar Nikolaja Kuzņecova lomu filmā „Garā stiprie” (1967, Krievijā; brāļu Vasiļjevu KPFSR Valsts prēmija 1968, apbalvojums Vissavienības kinofestivālā Ļeņingradā 1968). Atveidojis Sevastjanova lomu Ungārijas un Krievijas kopražojuma filmā „Turies pie mākoņiem” (1970) un Tulka lomu Itālijas un Krievijas kopražojuma filmā „Saulespuķes” (1971). Citas lomas ārzemju filmās: Bušs („Stiprāki par orkānu”, 1961), Helmers („Padomju Savienības sūtnis”, 1970), Zarubins („Lielā atrakcija”, 1975).
No 1975.gada režisors Rīgas kinostudijā. Kinorežijas debija filmā „Ezera sonāte” (pēc R.Ezeras romāna „Aka” motīviem, 1976; LPSR Valsts prēmija 1977, apbalvojums Vissavienības kinofestivālā Rīgā 1977). Filmu uzņēmis kopā ar režisoru V.Braslu, bijis scenārija līdzautors. Tēlojis galveno vīriešu lomu – Rūdolfu. Režisors filmām „Nakts bez putniem” (pēc E.Līva stāsta, arī scenārija līdzautors), „Agrā rūsa” (pēc E.Zālītes romāna, arī Straujupa lomā, abas 1979), „Tarāns” (pēc V.Petkeviča stāsta „Tanku kauja – 1979”, 1982, arī scenārija autors), „Bailes” (pēc V.Kaijaka stāsta, 1986), „Dīvainā mēnessgaisma” (pēc L.Stumbres lugu motīviem, 1987, arī scenārija autors; P.Lejiņa prēmija), „Vilkaču mantiniece” (pēc I.Leimanes romāna 1990, arī scenārija autors, arī Dievlodziņa lomā), „Indrāni” (pēc R.Blaumaņa lugas, 1991, arī scenārija autors). Publicējis apcerējumu „Režisora pārdomas filmu starplaikā” (krāj. „Par sevi, savu dzīvi, par savu darbu kino”, 1991). PSRS Tautas skatuves mākslinieks (1979). Precējies ar aktrisi Veltu Līni. Dēls aktieris, režisors Aigars Cilinskis (1958-2007). Miris 1992.gada 25.jūlijā Baltezerā, apbedīts Rīgā, Meža kapos. 1979.gadā ieguvis Ogres Goda pilsoņa nosaukumu un medaļu.
Teātris un kino biogrāfijās 1.[sēj.]. Rīga : Preses nams,1999. 208.-210.lpp.;
Vītola, Ilze. Sapņu pāris. Latvijas Avīze, Nr.230, 2006, 25.aug.
Gunārs Cilinskis OCB novadpētniecības datu bāzē
Gunārs Cilinskis OCB elektroniskajā katalogā