Dzejnieks Andrejs Pumpurs dzimis 1841.gada 22.septembrī Lieljumpravas pagasta Kurzemes pusē (Daugavas kreisajā krastā) Ķeirānu meža mājā muižas vīndedža ģimenē. Gadu pēc A.Pumpura dzimšanas viņa vecāki kļuva par rentniekiem Daugavas tuvumā Dīriķu mājās, kurās A.Pumpurs pavadīja bērnību. Dzīvodams Daugavas krastā Lielvārdes tuvumā, Pumpurs agri iepazina latviešu tautas mutvārdu poēziju. 1853.gadā viņš sāka mācīties Lielvārdes draudzes skolā vācu klasē kopā ar muižu amatnieku un ierēdņu bērniem. Skolotājs Benevskis skolā mācīja arī latviešu valodu un Baltijas vēsturi. 1856.gadā Pumpurs draudzes skolu beidza kā pirmais skolnieks, tomēr tālākām mācībām ģimenei līdzekļu nebija, un kopā ar tēvu viņi devās uz Mirabeles muižu Lietuvā netālu no Pandēles pilsētiņas, kur tēvs strādāja par vīndedzi.
1857.gadā Pumpuri atgriezās Lielvārdē, un dzimta apmetās pie tēva brāļa Lāčplēšu mājās. A.Pumpurs kopā ar tēvu piedalījās muižas darbos, riju kulšanā, plostu laišanā pa Daugavu. Vasarās strādājis par mērnieka puisi pie Rembates muižas īpašnieka barona Rautenfelda, ziemās – pie muižas galdnieka. Mērījis zemi arī Ogres muižā, Jumurdā, Katriņā, Ērgļos, Taurupē, Cirstos, Vecpiebalgā un Jaunpiebalgā, Leimaņos. Piebalgā (1867-72) A.Pumpurs iesaistījās vietējā sabiedriskajā dzīvē, sadraudzējās ar brāļiem Kaudzītēm, J.Pilsātnieku, A.Stērsti, te sarakstīti dzejoļi, kuri kļuva tautā populāri pirms iespiešanas (“Stāsti manim, Daugaviņa”, 1867). Pirmais publicētais Pumpura dzejolis “Hīna kaps” iespiests laikrakstā “Baltijas Vēstnesis” (1869.25.I). Piebalgā tapa folklorā un teiksmainas senatnes tēlos sakņoti romantiski dzejoļi, kas pauda dzimtenes mīlestības jūtas, modināja latviešu nacionālo pašapziņu: “Austrums”, “Sapnis”, “Bārenīte”, “Pastarīte”, “Tautai”, “Draugiem” u.c. Arī satīrisks dzejojums “Ļurbu valsts” (1870) un Anša Lauzuma vēstules (“Baltijas Vēstnesis”, 1870, 29.I, 19.II, 9.VII). Piebalgā dzima pirmās ieceres un priekšdarbi eposam “Lāčplēsis”. 1872-74 Pumpurs strādāja Jumurdā par mērnieku, muižas pārvaldnieku, mežzini, šajā laikā bieži uzturējās arī Lielvārdē, kur sadraudzējās ar dzejnieku Ausekli. 1873.gadā 1.Vispārējos latviešu dziesmu svētkos iepazinās ar Ati Kronvaldu. F.Rikerta balādes par Frīdrihu Barbarosu ietekmē sarakstīts dzejolis “Imanta” – latviešu tautas teiksmainā varoņspēka apliecinājums. 1874-76 Andrejs Pumpurs dzīvoja Rīgā: neilgi strādāja R.Tomsona fabrikā. Šajā laikā uz Rīgu pārcēlās arī Auseklis, kurš bija uzaicināts par skolotāju Tomsona fabrikas skolā, bet Tomsona uzņēmums bankrotēja, un abi dzejnieki palika bez darba. A.Pumpurs kopā ar “Baltijas Vēstneša” redaktoru B.Dīriķi atvēra grāmatu un rakstāmlietu veikalu, darbojās Rīgas Latviešu biedrībā (runasvīrs, revidents, rakstvedis u.tml.). Šajā laikā Pumpurs bija jau precējies, ģimenē bija piedzimis dēls. Nonācis grūtos materiālos apstākļos, 1876.gada augustā viņš aizbrauca uz Maskavu meklēt darbu, ar F.Brīvzemnieka palīdzību iestājās slāvu brīvprātīgo pulkā, lai piedalītos serbu atbrīvošanās cīņās pret turkiem, tika ieskaitīts Donas kazaku nodaļā par topogrāfu. Kad A.Pumpurs nonāca frontē, bija noslēgts pamiers, taču saskare ar serbu tautu un tās atbrīvošanās centieniem stiprināja viņa pārliecību par tautas, arī latviešu, nacionālās patstāvības nepieciešamību. 1877.gadā dienēja krievu kājnieku pulkā Sevastopolē, 1878.gadā pabeidza Odesas junkuru skolu, dienēja Krievijas dienvidos. Sakarā ar veselības stāvokļa pasliktināšanos A.Pumpuru ieskaitīja kādā rezerves bataljonā Baltijā un 1880.gadā viņš atgriezās Latvijā, palaikam uzturējās arī Slokā, Cēsīs, Tērbatā, Panevēžā. Pumpurs atjaunoja sakarus ar Latvijas sabiedrisko un kultūras dzīvi, piedalījās slepenajā narodovoļcu pulciņā, t.s. Aizupa prāvā (1882) tika apsūdzēts kā pulciņa vadītājs, bet attaisnots.
80.gados Pumpurs ļoti rosīgi strādāja liroepikā. Viņa nozīmīgākais darbs eposs “Lāčplēsis” iznāca 1888.gadā uz trešajiem Vispārīgajiem latviešu dziesmu svētkiem un tūlīt ieguva lielu popularitāti. Eposā izmantoto materiālu – latviešu folkloras tēlus un motīvus, cittautu eposu elementus, rakstītās literatūras (Livonijas Indriķa, Garlība Merķeļa) tradīcijas, vēst. 13.gs. latviešu cīņas pret vācu iebrucējiem – Pumpurs meistarīgi pakļāva 19.gadsimta nacionālās atmodas aktualizētajiem latviešu tautas etniskā apliecinājuma, garīgās un valstiskās atbrīvošanās centieniem. Eposā ietvertā pagātnes atmiņa kā latviešu tautas eksistences fenomens stimulēja eposa “Lāčplēsis” tēlu, motīvu, sižetisko norišu literarizēšanos, transformēšanos jaunās, laikmetiski un psiholoģiski 20.gadsimta kultūrfilozofijas kontekstam atbilstošās variācijās ar Lāčplēsi kā nacionālā varoņtēla kanonu (Raiņa, Fallija, J.Sudrabkalna, Dz.Soduma, V.Zepa, B.Rubesas, J.Petera, M.Zālītes u.c. rakstnieku daiļradē).
Pumpura lirika sakopota krājumā “Tēvijā un svešumā” (1890), Serbijā vērotais ietverts aprakstos “No Daugavas līdz Donavai” (laikraksta “Mājas Viesis” lit. pielikums 1895, grām. 1896).
1890.gadā Pumpuru paaugstināja par štābkapteini, no 1895.gada viņš strādāja par ierēdni Dvinskas (Daugavpils) kara intendantūras pārvaldē un devās tālos komandējumos. 1901.gadā, pārbraucis no Ķīnas, viņš smagi saslima. Andrejs Pumpurs miris Rīgā 1902.gada 6.jūlijā, apglabāts Lielajos kapos. Kapa vietā 1929.gadā uzstādīts K.Zāles veidots piemineklis, Pumpura dzimto Ķeirānu meža māju vietā 1991.gadā uzstādīts J.Karlova darināts piemineklis-portrets. 1970.gadā Lielvārdes “Kraujās” atklāts A.Pumpura muzejs.
Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga : Latvijas enciklopēdija, 1992. 257.lpp.;
Čakars O., Grigulis A., Losberga A. Andrejs Pumpurs (1841-1902). No: Čakars O., Grigulis A., Losberga A. Latviešu literatūras vēsture : no pirmsākumiem līdz XIX gadsimta 80.gadiem. Rīga : Zvaigzne, 1987, 296.-313.lpp.;
Zeiferts, Teodors. Pumpurs. No: Zeiferts, Teodors. Latviešu rakstniecības vēsture. Rīga : Zvaigzne, 1993, 400.-410.lpp.
Andrejs Pumpurs OCB novadpētniecības datu bāzē
Andrejs Pumpurs OCB elektroniskajā katalogā