Vācu tautības latviešu literāts Lībegots Oto Konrāds Šulcs dzimis 1772.gada 21.maijā mācītāja Konrāda Šulca ģimenē Lietuvā, Žeimē. Mācījies Jelgavas Pētera akadēmijā (1789-90), studējis teoloģiju Jēnas universitātē (1791-93). No 1795. līdz 1800.gadam strādājis par latviešu luterāņu draudzes palīgmācītāju Žeimē pie sava tēva, kurš 1795.gadā izdod Lietuvas latviešiem adresētu baznīcas rokasgrāmatu. No 1801.gada mācītājs Lindes-Birzgales draudzē. No 1837.gada konsistorijas padomnieks. Latviešu literatūras (draugu) biedrības biedrs (1824-30), izstājies sakarā ar F.E.Neandera kritiku par Šulca valodn. piezīmēm par G.F.Stendera gramatiku („Magazin”, 1829, 2).
Aktīvi darbojies latviešu presē („Latviešu Avīzes”, „Tas Latviešu Ļaužu draugs” u.c.). Rakstījis par izglītības jautājumiem, publicējis populārzinātniska un praktiska satura rakstus, ģeogrāfiskus un vēsturiskus aprakstus, stāstus, reliģisku un laicīgu dzeju. Pirmais publicētais dzejolis – „Tēva un mātes prieks” žurnālā „Latviska Gada Grāmata” (1797, 2.nr.) 1806.gadā izpl. „Jaunu un pilnīgu latviešu dziesmugrāmatu”. (108 eks.) Apceres par Kurzemes vēsturi izdotas grāmatā „Kurzemes stāstu grāmata jeb tādu lietu izteikšana, kas vērā liekamas un Kurzemē notikušas no veciem laikiem līdz mūsu dienām” (1832). Tā bija pirmā Latvijas vēsture latviešu lasītājiem. Atsevišķi izdots arī G.H.Mīliha komponētais ziņģu stāsts (6 dziesmas) par latviešu sievietes mūžu „Mūsu Grietiņa” (1835), „Baznīcas likumi priekš Lutera draudzēm Krievju valstī” (1834). Konrāds Šulcs miris 1840.gada 20.februārī Birzgalē. Viņa dēls Rūdolfs Šulcs – vācu tautības latviešu žurnālists, literāts.
Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga : Latvijas enciklopēdija, 1992. 324.lpp.