Aktieris Edgars Liepiņš dzimis 1929. gada 17.decembrī Valkas aprinķa Zeltiņu pagastā, lauksaimnieka, vēlāk piensaimnieka Jāņa Liepiņa un Ellas Maltinieces-Liepiņas ģimenē. Brāļi Osvalds un Pēteris, māsas: Irma, Biruta un Maija. Ģimene vēlāk pārcēlās uz dzīvi Vecogres pagasta „Naudicēnu” mājās (Ērgļu, Liepkalnes un Vecogres pagastu robeža). 1945.gadā Edgars Liepiņš devās uz Rīgu. Edgara Liepiņa mūža nejaušība bija 1947.gada sastapšanās ar novadnieku Haraldu Topsi, kurš pasvieda ideju: „Mācies par aktieri, Edžu!” “Laikam tāpēc, ka par skatuves lietām neko nejēdzu, nolēmu: kāpēc nepamēģināt? Bet, ja esmu kaut ko izlēmis, tad līdz galam un pamatīgi. Tā ir tāda laucinieka spītība,” tā par sevi stāstīja pats aktieris.
Pēc Rīgas 1. vidusskolas beigšanas Edgars iestājās Teātra institūtā, ko veiksmīgi beidza 1951.gadā. No 1951. līdz 1989. gadam – 38 gadu garumā – Edgars Liepiņš bija Jaunatnes teātra aktieris. Viņa tēlojumu skatītāji varēja vērot vairākos desmitu izrāžu, tai skaitā – E.Kestnera “Emīls un Berlīnes zēni”, Z.Skujiņa “Kolumba mazbērni”, A.Brigaderes “Sprīdītis”, Ž.Verna “Kapteiņa Granta bērni”, Dž.Barija “Pīters Pens”, M.Birzes “Rozā zilonis”, H.Ibsena “Pērs Gints”, A.Ostrovska “Mežs” un daudzās citās.
Par darba pirmsākumiem atmiņās dalās režisors Pāvels Homskis: „Es ļoti labi atceros, kā savā laikā uz Jaunatnes teātri atnāca strādāt izstīdzējis, dīvains jaunietis. Toreiz, viņa aktiera „karjeras” sākumā, mani kā režisoru mocīja raizes: kur šo dīvaini izmantot? Jo viņa individualitāte neatbilda ierastajiem paņēmieniem par aktiera darbu.”
Edgars Liepiņš filmējies Rīgas kinostudijas filmās – “Zvejnieka dēls” (1957), “Meldru mežs” (1971), “Ceplis” (1972), “Kļūstiet mana sievasmāte!” (1977), “Puika” (1977), “Nepabeigtās vakariņas” (1979), “Agrā rūsa” (1979) u.c.
Lielu popularitāti Edgars Liepiņš guva atveidojot Hugo Diegu Latvijas televīzijas uzvedumos. Edgars Liepiņš, kurš allaž vēlējies darboties kā režisors, bet teātrī tas realizējās tikai retumis, kļuva par režisoru savām koncertprogrammām. Hugo Diegs turēja publiku savā varā. Viss sākās ar deviņām televīzijas uzveduma sērijām, kur Edgars Liepiņš iemiesoja Mirdzas Ramanes karikatūru tēlu. Bet satīriskais un spilgtais de Diego, kas smīdināja, apspriežot nevis globālas problēmas, bet ikdienas sīkumus iz dzīves, gadiem ilgi turpināja pildīt lauku kultūras namu zāles un estrādes.
Vēlāk, sadarbībā ar Raimondu Paulu, Mārtiņu Braunu un Valdi Artavu tika veidotas vokālās estrādes programmas ar kurām E.Liepiņš priecēja skatītājus savos koncertos daudzu gadu garumā.
Augstākais Smieklu Karaļa popularitātes vilnis bija ziņģēšana kopā ar Raimondu Paulu, kas aizsākās 1978.gadā. Liepiņam un Paulam notika simtiem koncertu Rīgā un visā Latvijā, koncertturnejas Krievijā un visā PSRS, Amerikā, Austrālijā, VDR, VFR, Francijā un citur Eiropā. Abu sadarbība vainagojās ar aizliegtā albuma “Raimonds Pauls un Edgars Liepiņš — koncertā” iznākšanu, kurā bija tādas pērles kā “Tāpēc jau, ka nevar zināt, kāpēc”, “Lācītis”, “Ķiļķens un Klimpa” un daudzi citi asprātīgi skaņdarbi, kas kļuva par folkloru vienā acumirklī! Viņu programmām nereti nācās lauzt ceļu caur padomju varas atļauju un aizliegumu gaiteņiem, jo Edgara Liepiņa mēle bija arī asa un ne vienmēr pielāgojama padomju ideoloģijai un priekšrakstiem, kas atļauts un kas ne.
Edgars Liepiņš izveidoja folkloras programmu Krišjāņa Barona 150 jubilejai, izmeklējot edgarliepiņiski nerātnas tautasdziesmas. Sadarbojās atkal Mārtiņu Braunu, ziņģēja kopā ar Ēriku Hanbergu, ar Juri Kulakovu projektā „Ārprāc”, kurā sevi nodēvēja par „Latvijas vecāko panku”…
Tuvojoties sešdesmitajai jubilejai, Edgars Liepiņš jūtas nomākts un vientuļš. Saasinājās arī veselības problēmas, kas sākušās jau 70.gados, kad tika izoperēta divpadsmitpirkstu zarnas čūla un noņemta kuņģa apakšējā daļa. Kuņģa likstas periodiski atkārtojušās, neizturami sāpējušas arī kājas. Deviņdesmito gadu sākumā aktieris, vientulības un nomāktības mākts, galvenokārt uzturējies savā Skultes mājā. 1994.gada beigās saasinājies bronhīts, gastrīts, bijušas sāpes locītavās, un aktieris nav spējis neko ieēst. Liepiņš vests uz Saulkrastu slimnīcu, bet nav vēlējies tur uzturēties. Viņš devies pie kāda dziednieka, kur nodzīvojis vairākus mēnešus pārliecībā, ka ne jau slimnīcas viņam palīdzēs.
Stāvoklim kļūstot aizvien sliktākam, aktieris tika nogādāts uz Stradiņu slimnīcu, bet bijis ļoti uzbudināts, nikns, neļāvis veikt ne analīzes, ne izmeklēšanu. 1995. gada 13.septembrī Edgars Liepiņš miris. Viņš apglabāts Skultes kapos, Limbažu pusē. 1998. gadā uz mākslinieka kapa tika uzstādīts Ulda Kurzemnieka veidots piemineklis.
Edgaram Liepiņam bija četri bērni no trīs laulībām. Viņa 14 gadus jaunākais brālis Pēteris Liepiņš arī ir Latvijas skatītāju iemīļots teātra un kino aktieris.
Kopš 1996. gada ik gadu maija beigās Imants Skrastiņš rīko Edgara dienu ar koncertu Saulkrastu estrādē un piemiņas brīdi Skultes kapos.
Teātris un kino biogrāfijās 2.[sēj.]. Rīga : Pils,2002. 279.-280.lpp.;
http://vieglassmiltis.lv/home/userprofile/Edgars-Liepins
Foto: www.nekropole.info.lv
Edgars Liepiņš OCB novadpētniecības datu bāzē
Edgars Liepiņš OCB elektroniskajā katalogā