Gleznotājs, Latvijas nacionālās ainavu glezniecības izveidotājs Vilhelms Kārlis Purvītis dzimis 1872.gada 3.martā Rīgas apriņķa Zaubes pagasta Jaužos (tagad.Taurupes terit.) zemnieka ģimenē. Tēvs vēlāk kļuvis par dzirnavnieku. Beidzis Pēterburgas Mākslas Akadēmijas A.Kuindži Ainavu glezniecības meistardarbnīcu (1897); diplomdarbs – „Pēdējie stari”, ieguvis lielo zelta medaļu. 1898.gadā papildinājies ārzemēs – galvenokārt Vācijā, arī Parīzē un Romā. Aktīvi darbojies mākslinieku pulciņā „Rūķis”, mākslinieku biedrībās „Мир искусства” (1898-1903), „Kunstverein” (1899-1911).
1899.gadā atgriezies Latvijā. Dzīvojis Rēvelē (1906-09), strādājis par zīmēšanas skolotāju Pētera I reālskolā un vācu muižniecības Doma skolā. 1909.gadā pieņēmis Rīgas pilsētas valdes piedāvājumu pārņemt Rīgas pilsētas mākslas skolas vadību, bijis šās skolas direktors līdz evakuācijai 1915.gadā.
Sākoties 1.pasaules karam V.Purvītis devies uz Petrogradu, bet kara laika grūto apstākļu dēļ – tālāk uz Somiju, Zviedriju un pēc tam uz Norvēģiju. 1918.gadā atgriezies Rīgā.
Vilhelms Purvītis bijis Latvijas Mākslas Akadēmijas dibinātājs un pirmais rektors (1919-34), Dabasskatu glezniecības meistardarbnīcas vadītājs, profesors (1922-44). LU Arhitektūras fakultātes tēlotājas mākslas darbnīcas vadītājs, profesors (1919-40). Rīgas Pilsētas mākslas muzeja direktors (1919-40, 1941-44), izveidojis muzeja latviešu mākslas nodaļu. Visu ārzemēs sarīkoto latviešu mākslas izstāžu ģenerāldirektors (līdz 1940). Rediģējis izdevumu „Vispārējā mākslas vēsture” apgādā „Grāmatu draugs” (1934-36, 3 sējumi)
1944.gadā emigrējis uz Vāciju.
Izstādēs Pēterburgā piedalījies no 1894.gada, Rīgā – no 1896; personālizstādes Rīgā (1900/01, 1904, 1911, 1942), Jelgavā (1910), Oslo (Kristiānijā, 1918), ceļojošā izstāde Berlīnē un Drēzdenē.
Pirmais latviešu gleznotājs, kas konsekventi veltījis savu mākslu Latvijas dabas attēlošanai. Ietekmēdams divas mākslinieku paaudzes, Purvītis latviešu glezniecībā iedibinājis savu tradīciju, purvītisko skolu, kaut arī pedagogs vienmēr rosinājis studentus uz patstāvību. Drabos dominē agra pavasara motīvi – palu ūdeņi, bērzu birzis, stāvi upju krasti ar koku atspulgiem ūdenī, sniegotas ainavas, pavasara saule un atkušņi. Purvīša mākslas spēks ir viņa vitalitāte un spēja saglabāt savu pasaules redzējuma būtisko kodolu. Mākslinieks izkopis raksturīgus kompozīcijas tipus, stilizējot formas, apvienojot siluetos vienkāršoto priežu un bērzu pudurus, birzis uz apsnigušiem pakalniem. Tie kopā ar ūdeņiem un ledus strēlēm pauž ziemeļu dabas īpatnējo dzīvi gan mierīgā diženumā, gan elēģiskā skatījumā. Purvīša gleznās laukumu un līniju dekoratīvie ritmi veido izteiksmīgus rakstus, savdabīgus ģeometriskus elementus, kas pakļauti kompozīcijas stingrai uzbūvei. Purvīša radīto darbu skaits sniedzas tūkstošos, vairākums gājis bojā 1944.gadā aviācijas uzlidojuma laikā Jelgavā (saglabājušies apmēram 150).
Darbojies arī monumentālajā glezniecībā – sienas gleznojumi Rīgas Pilsētas mākslas muzeja vestibilā: „Jelgava naktī” (1907), „Kokneses pilsdrupas” (1907), „Kurzeme” (1908).
Apbalvots ar bronzas medaļu Pasaules izstādē Parīzē (1900), ar zelta medaļu un goda diplomu Minhenes secesijas 8.izstādē (1901), ar lielo zelta medaļu un Nopelnu krustu Tēlotājas mākslas biedrības 14.gadskārtējā izstādē Lionā (1901), ar KF prēmiju (1928, 1936), Tēvzemes balvu (1938). Pēterburgas Mākslas Akadēmijas (1913), Latvijas Mākslas Akadēmijas goda biedrs (1934).
Piemiņas izstādes Rīgā (1953, 1972, 1982, 1995), Liepājā (1960), Ļeņingradā (1962), Jelgavā (1972).
Miris 1945.gada 14.janvārī Nauheimā, Vācijā.
Māksla un arhitektūra biogrāfijās. 2.[sēj.] Kal-Rum. Rīga : Latvijas enciklopēdija, 1996. [202.]-203.lpp. ;
Foto: 1938. www.makslasvesture.lv
Vilhelms Purvītis OCB novadpētniecības datu bāzē
Vilhelms Purvītis OCB elektroniskajā katalogā