Piedāvājam iepazīties ar rakstnieka Jāņa Jaunsudrabiņa 135.jubilejai veltīto literatūras izstādi bibliotēkas lasītavā!
“.. Ik brīdi, ko vadi svešā zemē, piemini Latvijas vasaru! Viņa sākās ar liepu ziedēšanu un meža zemeņu sārtumu un izskanēja ar viršu mēļumu. Ar bišu dziesmu tā nāca un aizgāja, pati silta un zeltaina, kā medus piesūkusies.
.. Piemini Latviju, kur visa tev bija gana, pat šķietami trūkumā dzīvojot. Atceries, ka Latvijas vasaras beigu cienastā arvien tev bija galdā smaržīgā jaunu rudzu maize, kas tik tīkami garšoja ar svaigu sviestu, piestrebjot paniņas.
.. Debesis bij Latvijas rudeņos tik dzidras kā dzintars, rotātas nedaudzām mākoņu svītrām, kas laistījās rožaini zaļgani zilajā plašumā.
.. Piemini Latviju, latvi, ik stundas, ik brīdi, labās un ļaunās dienās; bet jo sevišķi, kad tev labi klājas. Zini, – neviena māte tā neilgojas redzēt savu bērnu, kā ilgojas pēc katra no mums mūsu visu Māte – Latvija.”
Jānis Jaunsudrabiņš “Piemini Latviju!”
“Vislatviskākais latviešu rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš 1944.gadā, bēgļu straumei plūstot rietumu virzienā, kā 67 gadus vecs vīrs pameta māju Ropažos.
Ir pamats domāt, ka arī paliekot dzimtenē, kalpa dēlu, kas turklāt savus nabadzīga lauku zēna piedzīvojumus iemūžināja “Baltajā grāmatā” – literārā darbā bez mazākās politiskās tendences, komunistu vara nebūtu represējusi.
Tātad nevis aiz bailēm un piespiedu situācijā, bet, iekšēji nepieņemot svešo varu, sirmais un visnotaļ apolitiskais, taču latviešu pasaules izjūtai tik tuvais rakstnieks izvēlējās dzīvi bez dzimtenes. Bet ar tik lielu dzimtenes mīlestību, ka radīja “Piemini Latviju” – himnu mūsu zemei.”
Lilija Limane – Mājas Viesis, 2002.g. 15.novembris
Jāņa Jaunsudrabiņa darbi OCB elektroniskajā katalogā