Ziemeļvalstu Bibliotēku nedēļas ietvaros aicinām uz izstādi
“Teiksmainie un maģiskie ziemeļi”
bibliotēkas lasītavā!
“Pirmajā acu uzmetienā Ziemeļvalstis neko daudz neatšķiras no citām Eiropas valstīm: ar dažiem izņēmumiem, to laika joslas ir identiskas kontinentālajām, un galvaspilsētas nešķir liels attālums no Londonas, Parīzes, Berlīnes vai Briseles. Ziemeļvalstis varētu kļūdaini noturēt par Beļģijas vai Vācijas ziemeļu reģioniem, tikai mazliet aukstākiem un sniegainākiem kā ierasts. Tomēr starpība ir lielāka nekā sākotnēji varētu likties, jo Ziemeļvalstu vērtības un kultūras mantojums ievērojami atšķiras no pārējās Eiropas.
Protams, pastāv atšķirības arī pašu Ziemeļvalstu starpā, kuras laika gaitā tikai palielinās. Tomēr līdzības ir uzkrītošākas un no malas acīmredzamas, lai gan paši ziemeļnieki tās izliekas nemanām. Te izpaužas bēdīgi slavenais „brāļu sindroms”: dzīvojot zem viena jumta, katrs bērns neatlaidīgi tiecas atšķirties no pārējiem. Taču nenoliedzami, ka Ziemeļvalstis pieder vienai kultūras saimei ar kopīgu vēsturi un valodas izcelsmi. Arī klimatiskie apstākļi ir vienlīdz maz piemēroti dzīvošanai: no mēreni nelabvēlīgās Dānijas līdz neviesmīlīgajai Īslandei un Zviedrijas, Norvēģijas un Somijas ziemeļiem.
Varētu teikt, ka pastāv īpaša Homo Nordicus suga, kuras īpatņiem piemīt līdzīga mentalitāte un vienots skatījums uz labklājības un demokrātijas attīstību, taču šis Homo Nordicus ir komplicētāks un pretrunīgāks par tam piekabināto „eko-egalitārā-demokrāta” etiķeti.
Ziemeļvalstis ir atdarināšanas vērtas ne tikai kā labklājības sabiedrību prototips, kas izveidojies 20. gadsimta otrajā pusē; Ziemeļu Padomes iedibinātais ģeopolitiskās vienotības modelis būtu piemērots Balkāniem, savukārt sadarbība vides jautājumos, ko realizē Baltijas jūras valstis, varētu kalpot par veiksmīgu paraugu Vidusjūras reģiona valstu savienībai.”
Fragments no Marie-Laure Le Foulon “Paradoksālais Homo Nordicus”